Dens Brauns “Inferno” (2013) | burtkoki
Galvenā Lapa Grāmatlistes BBC Big Read (2003) Grāmatu gadsimts Man Booker green kitchen Prize Millions.com, 2000-2009 Time’s English language novels, 1923-2005 Top 100 Killer Thrillers (2010) green kitchen Izaicinājumi Izaicinājumi 2011-2012 green kitchen Izaicinājumi 2013 Izaicinājumi 2014 Izlasītais 2011-2014 Izlasītais 2011 Izlasītais 2012 Izlasītais 2013 Izlasītais 2014 Izlasītais A/Z Kino Par mani
Diez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski green kitchen tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), green kitchen “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu green kitchen izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek green kitchen gaidīts ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais green kitchen “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.
Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi green kitchen man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, green kitchen neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc green kitchen tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl green kitchen viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.
Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno green kitchen vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.
Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts green kitchen “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.
Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais green kitchen punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet green kitchen kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām green kitchen aizraujošu stāstu rudens vakaram.
Nesen ar vecāku un dzīves gudrāku kolēģi pārrunāju delikātu jautājumu – kā viņam ir izdevies izmantot mūsu dāvāto grāmatnīcas green kitchen dāvanu karti. Kolēģis stāstīja, ka lasot ļoti daudz, bet grāmatnīcās iepēkoties green kitchen reti, jo savu grāmatu plauktu papildinot tikai ar ar kaut ko īpašu, vērtīgu un izmeklētu. Es bijīgi nolaidu acis un iedomājos savus vulgāri pārbāztos visai eklektiska satura grāmatu skapjus. Bet vienu grāmatu viņš tomēr šogad esot nopircis – jauno Denu Braunu. Jātzīstas, ka tobrīd es iezviedzos kā hiēna.
Lasīju atsauksmi un nepārstāju māt ar galvu – nu gluži kā pati būtu rakstījusi, pilnīgi piekrītu visam:) Es kaut kad vasarā izlasīju/izmocīju angliski (labi vismaz, ka man paveicies izsprukt no tulkojuma brīnumiem). Mēģinu saņemties uzrakstīt arī kādu nebūt atsauksmi blogā, bet kaut kā diži nesanāk.
Jā, es tagad pie sevis kā reiz apcerēju, ka vajag tomēr uzrakstīt kaut ko, citādāk apkārt virmo tikai p
Galvenā Lapa Grāmatlistes BBC Big Read (2003) Grāmatu gadsimts Man Booker green kitchen Prize Millions.com, 2000-2009 Time’s English language novels, 1923-2005 Top 100 Killer Thrillers (2010) green kitchen Izaicinājumi Izaicinājumi 2011-2012 green kitchen Izaicinājumi 2013 Izaicinājumi 2014 Izlasītais 2011-2014 Izlasītais 2011 Izlasītais 2012 Izlasītais 2013 Izlasītais 2014 Izlasītais A/Z Kino Par mani
Diez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski green kitchen tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), green kitchen “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu green kitchen izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek green kitchen gaidīts ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais green kitchen “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.
Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi green kitchen man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, green kitchen neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc green kitchen tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl green kitchen viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.
Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno green kitchen vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.
Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts green kitchen “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.
Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais green kitchen punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet green kitchen kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām green kitchen aizraujošu stāstu rudens vakaram.
Nesen ar vecāku un dzīves gudrāku kolēģi pārrunāju delikātu jautājumu – kā viņam ir izdevies izmantot mūsu dāvāto grāmatnīcas green kitchen dāvanu karti. Kolēģis stāstīja, ka lasot ļoti daudz, bet grāmatnīcās iepēkoties green kitchen reti, jo savu grāmatu plauktu papildinot tikai ar ar kaut ko īpašu, vērtīgu un izmeklētu. Es bijīgi nolaidu acis un iedomājos savus vulgāri pārbāztos visai eklektiska satura grāmatu skapjus. Bet vienu grāmatu viņš tomēr šogad esot nopircis – jauno Denu Braunu. Jātzīstas, ka tobrīd es iezviedzos kā hiēna.
Lasīju atsauksmi un nepārstāju māt ar galvu – nu gluži kā pati būtu rakstījusi, pilnīgi piekrītu visam:) Es kaut kad vasarā izlasīju/izmocīju angliski (labi vismaz, ka man paveicies izsprukt no tulkojuma brīnumiem). Mēģinu saņemties uzrakstīt arī kādu nebūt atsauksmi blogā, bet kaut kā diži nesanāk.
Jā, es tagad pie sevis kā reiz apcerēju, ka vajag tomēr uzrakstīt kaut ko, citādāk apkārt virmo tikai p
No comments:
Post a Comment